Austrijas pieredze – 20 gadu laikā no atpalikuša reģiona par otro labāko valsti.
Reiz pie kāda zemnieka dzīvoja sivēns. Zemnieks mēdza ar viņu parunāties, taču sivēns viņam teica: „Ir labi, ka tu ar mums runā, taču labāk ieklausies”. Un sivēns sāka stāstīt, ka viņam ir sapnis. Par debesīm. Par to, ka tas negrib kļūt par vienkāršu kotleti, bet vēlas dāvāt cilvēkiem labāko, lai cilvēki sajustu īstu debešķīgu garšu un kļūst veselīgi un stipri.„Kas man jādara, lai tā notiktu? jautāja zemnieks. - „Tev jādod mums svaigs gaiss, sauss siens, kur gulēt, un mūzika. Un mums uz šķīvja jāliek pats labākais. Tad arī viss notiks citādi”.”
Tie ir daži teikumi no multfilmas, ar ko sagaida katru viesi, kas ierodas Vulcano šķiņķu ražotnē Auersbahā. Arī pati ražotne radusies no sapņa. Tās īpašnieks zemnieks Francs Habels pirms 15 gadiem bija nolēmis, ka vienīgais ceļš, lai pārvarētu ekonomisko krīzi un nebūtu jālikvidē ferma, bija uzsākt produkcijas pārstrādi un – īstenot senu sapni par īstu šķiņķi. Taču, lai atrastu patieso garšu, kas patiktu vietējiem pircējiem, zemnieks rīkojās neparasti. Viņš iepirka ap 20 dažādu apkārtējo reģionu piedāvāto šķiņķu veidu un sarīkoja plašu degustāciju. Kad garša bija noskaidrota un bija saprasts, ka īstā šķiņķa recepte satur vien jūras sāli un 15 mēnešu vītināšanu, Francs sāka eksperimentēt ar cūku barību, lai gaļa, ko gatavo, iegūtu šo īsto garšu.
Šis piemērs spilgti ilustrē Štīrijas pavalsts reģionālo attīstību, kas tika mērķtiecīgi uzsākta pirms 20 gadiem. Tolaik reģions skaitījās ekonomiski atpalikusi pierobeža, ko cilvēki centās pamest, pārceļoties uz dzīvi citur. Tagad tas ir otrais reģions Austrijā pēc dzīves kvalitātes – audzis ir labklājības līmenis, palielinājies iedzīvotāju skaits, pamestu mājokļu vairs nav. Šķiet, izdarīts ir neiespējamais.
Tam visam pamatā, kā izrādījās, ir lieliska reģionālā plānošana. Tās izzināšana bija šī brauciena lielākais ieguvums.
Trīs virzieni, kas rada piederības sajūtu vietai
Laikā, kad Austrijā tika uzsākta reģionu attīstības plānošana, tika izmantotas dažādas metodes, taču – kā teica Jozefs Obers, Vulkānzemes Attīstības reģiona vadītājs, ja pats reģions sev netic un sevi noliedz, attīstība nenotiek. Bija jāpiešķir reģionam jauna vērtība un tas nākotnē jāpārveido. Taču kā?
Pirmie gadi bijuši smagi, jo cilvēku domāšana bijusi skeptiska, sak, te tāpat nekas nemainīsies. Reģiona vadība saprata, ka darbs jāsāk ar vērtību noskaidrošanu, ar semināriem. Un ka maldīgs ir uzskats, ka infrastruktūra un ceļi ir galvenais reģiona attīstībā. Daudz svarīgāk bija mainīt cilvēku domāšanu. Vajadzēja saskaņot vērtības, lai visi runātu vienā valodā.
Jāmācās bija gan politiķiem, gan iedzīvotājiem, taču uz pirmajām izglītojošajām nodarbībām neatnāca.. neviens.
Un tad reģiona vadība sāk runāt – medijos, ar žurnālistiem. Jozefs Obers gadā noturēja 100 līdz 150 preses konferences, stāstot par reģiona vīziju. Cilvēkiem ir vajadzīgs sapnis, vīzija, kam sekot, un tāds tika radīts – tas bija sapnis par vietējo reģionu kā kulināro, amatniecības un dzīves veselīguma reģionu. Trīs ilglaicīgie mērķi radīja piederības sajūtu vietai.
Bija arī ceturtais mērķis – nodrošināt reģionu ar 100% ar pašu ražoto enerģiju, taču, kā skaidroja Vulkānzemes attīstības pārvaldes izpilddirektors Kristians Kročeks, iedzīvotāji nespēj uztvert vairāk kā trīs galvenās idejas, tāpēc tika nolemts palikt pie trim.
Veselīgs reģionālais egoisms
„Pēdējos 15 gadus to vien esam darījuši, kā pozitīvi runājuši par savu reģionu
Reģionālā attīstība ir mīlestības padziļināšana uz vietējo reģionu”, saka Romans Šmidts, nelielas bio-alus darītavas vadītājs un īpašnieks nelielai mārketinga firmai, kas ik nedēļu veido īpašu izdevumu par reģiona ražotājiem un vietējiem produktiem.
Tagad reģionā mazie ražotāji visi izmanto vietējos resursus – apiņus alum, vīnogas vīnam, izaudzētos graudus un kukurūzu – lopbarībai. Pats reģions sevi nodrošina ar elektrību, jo upēs darbojas turbīnas, izveidoti saules bateriju dārzi.
Vietējās produkcijas izplatīšanai ir radīts tīkls – ikviens ražotājs savā mazajā ražotnē ierīkojis stendu ar vietējiem produktiem, pat konkurentu ražotajiem . Tā līdzās vienā plauktā stāv dažādu ražotāju gatavotās ķirbju eļļas pudeles, vīni, gaļas un desas šķirnes. Kā saka Romans – vietējās pārtikas pirkšana ir katra iedzīvotāja politiska izvēle. Ja es pirkšu no sava kaimiņa, viņš savukārt iegādāsies kaut ko no manis. Tā abi būsim tikuši pie vērtības.
Vienas nozares mazie ražotāji ir izveidojuši tādus kā vietējos koncernus – viņi regulāri tiekas, lai pārrunātu cenu politiku, produkcijas atšķirības, ko katram labāk audzēt, ražot, lai piedāvājums būtu daudzveidīgāks, un lai ieguvēji būtu visi. Tā 38 graudu audzētāji bija atraduši kopīgu problēmu, ka nepieciešama vietējā miltu maltuve, un kopīgi meklēja iespēju tādu izveidot.
Tas, kā teica Kristians Kročeks, ir veselīgs reģionālais egoisms. Tagad pat ir aprēķināts, ka katrs eiro, kas tiek izdots reģionā, apgrozoties kļūst par 1,56 eiro.
Zīmols –Vulkānzeme
Lai iedzīvotājiem būtu vieglāk identificēt sevi ar reģionu, tika radīts zīmols Vulkānzeme (Vulkanland). Tam netika piesaistīts kādas vietas vai pašvaldības nosaukumu, tas sevī nesa reģiona tēlu, jo vietējais kalnu reljefs izveidojies uz sen izdzisušiem vulkāniem.
Zīmola „iekustināšana” prasījusi 5-6 gadu darbu, taču nu tas kļuvis par pieprasītu modes lietu, kam vietējie iedzīvotāji seko ar aizrautību.
Tagad zīmolu lieto 436 uzņēmumi, kas ir 10% no visiem reģiona uzņēmumiem. Uzņēmumi ir reģistrēti reģionā un izmanto ražošanā vietējās izejvielas.
Ik gadu notiek konkurss par inovācijas balvu, kam parasti piesakās ap 50 „mājas meistaru” jeb, latviski sakot, mājražotāju. Kad žūrija izvēlējusies 10 labākos, tiek rīkots demonstrācijas vakars, kurā katrs publiski prezentē savas idejas, un prese tās plaši atspoguļo. Pasākums ir kupli apmeklēts, un tajā tiek rosināta meklēt savus inovatīvus risinājumus un veidot jaunus kontaktus.
Par Vulkānzemes logo lietošanu gadā tā lietotājam jāmaksā 300 eiro. Pirmajā gadā vēl papildus 500 eiro, kas paredzēti fotogrāfa darba apmaksai. Jo labas kvalitātes fotogrāfija ir viens no pamatnosacījumiem , lai produktu vispār kāds ieraudzītu.
No zīmola naudas tiek finansētas brošūras, interneta informācija. Pats zīmols esot ļoti vērtīgs, tā vērtība esot 15 miljoni eiro – par šādu summu tas apdrošināts.
Ģimene kā vērtība
Reģiona attīstības programmā ir iezīmēta vēl kāda „trīsvienība” , kas ir trīs galvenās vērtības – reģionālā saimniekošana, ģimene un dzīves kultūra. Un, interesanti, ka pat ģimene stiprināšanas programma tiek mērķtiecīgi saistīta ar saimnieciskās dzīves trim prioritātēm – kulināriju, amatniecību, dzīves veselīgumu.
Piemēram, tiek gādāts, lai jauniešiem būtu iespēja doties praksē vietējos uzņēmums pie amatniekiem. Lauksaimniecības skolā priekšroka uzņemšanā tiek dota tiem, kas strādā savu vecāku saimniecībās. Ir izveidotas arī bērnu brīvdienu programmas, kurās tiek mācīta mājas saimniekošanas izpratne, piemēram, kā stādīt dārzu, kā pašam gatavot dažādas ārstnieciskas ziedes.
Pati vērtīgākā ideja ir – kad ģimenē piedzimst bērns, ģimenei izsniedz pasi, kurā ir informācija par dažādiem kursiem. Par katras nodarbības un kursu apmeklēšanu vecāki saņem pasē zīmogu, un, piemēram, arī par kopīgu muzicēšanu ar bērnu tiek likts zīmogs. Kad visi zīmogi trīs gadu laikā savākti, pašvaldība ģimeni par to prēmē ar naudas summu. Turklāt par ieguvumu tiek uzskatīts arī tas, ka kursos vecāki ne tikai izglītojas, bet arī iepazīstas ar citām ģimenēm un iegūst draugus.
....
Savstarpējā draudzība, sadarbība – tās ir lietas, ko, kā redzams Vulkānzemē, ir iespējams apzināti veidot. Un, kā atzina Kristians Kročaks, tagad, kad reģionā ir atraisīta cilvēku radošā domāšana, parādās aizvien jaunas potenciālās saimnieciskās jomas. Jo , citējot Kristianu, „radīšanas spēks nav atkarīgs no naudas daudzuma un varas, bet no spējas iztēloties un mākas sarunāties par perspektīvām”.
Savukārt Jozefs Obers ļoti cilvēcīgi mums teica: „Domājiet par savu reģionu. Tajā ir viss, tam netrūkst nekā. Jums jāpaņem tas, kas jums ir – ar cilvēkiem, dzīves vidi, saimniecību. Citiem nav vieglāk, taču koncentrējieties uz savu reģionu, un jūs - tāpat kā kūniņa – reiz kļūsiet par taureni”.
Rudīte Vasile
